Robeža, kur tas sākas un kur, beidzas tikko jaušama. Dārza vieta un apkārtne pilna svešiem pikseļiem. Plūmes, bumbierus un ābolus plūc nejauši garāmgājēji. Tie nezina neko par tiem, kas aizpagājušajā gadsimtā nolīda šo zemi, kopīgi stādīja augļu kokus, pilnīgi no jauna iekopa Latvijas Fotogrāfu Dārzu. Par to liecina aizsūnojuši, grūti salasāmi uzraksti – Mārtiņ Bucl, Vilis īdzeniek , Ro erts Johan ns, Jā   Rieksts,           ālītis, Lapi . Kad Latvijas Valsts pēc Otrā pasaules kara ārdījuma atkal nokļuva sarkanajā zonā, Dārzu vajadzēja atjaunot jau ar citiem nosacījumiem. Tie pirmie līdumnieki, kas vēl turējās virs zemes, jau bija kļuvuši par tā laikmeta neatzītiem klasiķiem. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados atkal veidojās jauna fotodārznieku paaudze. Tā savus augļu kokus stādīja fotogrāfijas renesanses vārdā. Ar pretī stāvēšanu lišķīgi ideoloģiskai padomju fotožurnālistikai, ar sava ceļa bruģi uz Fotogrāfu Dārzu. Plaukst tajā fotoklubi un interese par fotogrāfiju. Pa īstam klāt topošo fotogrāfu pašizglītošanās otrais vilnis, kas izrādījies gauži ražīgs, it kā aizvietojot Latvijā nekad nebijušu un vēl tagad neesošo augstāko izglītību fotogrāfijas nozarē. Rīgas Fotokluba studiju uzturētāji jau kļuvuši par mūsdienu klasiķiem. Arī renesanses Fotogrāfu Dārza kopuma vairs nav, tik leģendas un atmiņas par fotodārzniekiem.

Viss kļuvis svešs. Nepazīstams…

Un, nu jau katrs, kas spējīgs iegādāties ciparkameru, jūtas fotogrāfs. Katram, kas prot uzlikt rādītājpirkstu uz slēdža pogas, it kā iznāk bilde! Tas ir mudinājums izriest krūtis un nicīgi noraudzīties profesionālo fotogrāfu virzienā. Muļķības, kāds tur dārzs! Fotofilmas vietā sensors – failu savācējs. Tas reģistrē maksimālistu RAW un saspiesto JPG. Vizuālo vērtību sistēma pūst komposta kaudzē. Fotogrāfisko vērtību radīšana kļuvusi par sliktu gaumi. Ar „ziepju trauku“ knipsētajām vienādsmukuma „čužām“ piebāztas interneta vietnes, serveri. Saulesrieti, meiteņu koķetīgi vilinošie smaidi krūmos un vēl daudz citas prātam netveramas banalitātes milzīgos daudzumos. Fotogrāfijas profanācijas apjomi lēšami tieši proporcionāli iztirgoto digitālo fotokameru un mobilo telefonu daudzumam. Vairs nav pieņemts ieraudzīt un bagātināties ar redzētā sajūtām – tikai paspēt, nospiest, paspēt, paspēt iemūžināt. Kam un kādēļ? – uz to pašiem knipsētājiem atbildes nav. Vietā, kur varētu būt bijis Fotogrāfu Dārzs, uzsliets modīga izskata kiosks bez pamatiem. Tajā ražo moderno mūsdienu mākslu – fotokrelles, – konceptuālo fotogrāfiju. Un ikviens, kas noņemās ar savas pirtiņas bildēšanu dažādos gadalaikos sērijām vien, sērijām vien, domādams, ka tādā veidā kopj Fotogrāfu Dārzu, neapjauž fotogrāfijas patieso vērtību.

Atkal kāds lauž zarus no mūsu stādītās bumbieres…

 

Mūsdienās nav pieņemts, ka īstais fotodārznieks nāk no Talsiem, Liepājas vai Rucavas. Īsteni īstais nāk uz mums no Latvijas caur… Londonu. Dižojas, kaut neko nestādījis. Aprakstītājas uz viņu gaida rindā. Katra nepamatotas jūsmas pilnā Dižā Fotomākslinieka aprakstītāja ir gatava par viņu tetovēt komplimentus nesapratēju smadzenēs. Ērce piesūcas savam upurim, vienlaicīgi divus labumus gribēdama – labi paēst un tikt aiznesta tālāk no mājām. Katrs kukainītis, kas pats ar fotogrāfiju nenodarbojas, ir Dieva radība, un arī tai gribas dzīvot. Kaut uz citu rēķina. Pienāk brīdis, kad ērcei sāk likties, ka tā ir svarīgāka par ķermeni, kuram tā piesūkusies. Bijušā Fotogrāfu Dārza pakājē pulcējas milzumdaudz līdzskrējējjaunavu, cerībā uz kāda pseidodārznieka labvēlību. Cerībā, ka viņas sejs vai trūcīgi gērbtais augums tiks bildē pie sienas kārts. Protams, pats lielākais guvums jaunavai būtu bilde, kur viņa redzama fotokadra apakšā. Zem dārznieka.

Vai tik tā nav tāda skaudīga irgošanās …

 

Tomēr neaizmirsīsim valstiski oficiālo neapstrīdamo versiju, ka Fotogrāfu Dārzs Latvijā beidzis savu pastāvēšanu 1940. gadā. Līdz ar Latvijas Valsts bojāeju.Tātad pēdējo 70 gadu laikā ne kāds fotodārznieks radies, ne augļu kociņs iestādīts. Par to liecina Latvijas fotogrāfijas muzeja ekspozīcija. Latvijas Valsts pirms gadiem 20 tika atjaunota, bet Fotogrāfu Dārzs… Vai esat dzirdējuši to pieminam kā nopietnu radošu un valstiski svarīgu tautsaimniecisku nozari, ka fotodarbības pieļāvumi vai liegumi būtu fiksēti arī likumos?

Nē, taču…

 

Augļus no neesošā Fotogrāfu Dārza plūc, no tā barojas katrs, kam nav slinkums, – reklāmas aģentūras, sabiedriskās organizācijas. Interneta portāli ar apšaubāmas kvalitātes fotokonkursiem „uzvārās“ popularitātē, lai gūtu sev acīmredzamu reklāmisku labumu, apmeklētāju skaitu. Āži un āzenes izperē fotokonkursus par īsāko nakti, lielāko blakti, par smukāko vai nesmukāko ābolu. Uz fotogrāfijas rēķina peļņu alkstošie aicina uz semināriem par košumkrūmu audzēšanu, kā galveno pievilinājuma objektu izliekot neapģērbtas „nāras“. Tik īstie fotodārznieki, kas palikuši bez sava Fotogrāfu Dārza, gaužas, ka viņu zemē saviesušies profāni, fotogrāfijas nozares izmantotāji savā labā.…

Varbūt izsludināt parakstu vākšanu fotodrazu nodokļa ieviešanai, lai to novirzītu fotogrāfijas nozares attīstībai? (Lasi – Fotogrāfijas Dārza attīstībai.)

 

Vai vērojamas kādas kopsakarības, kas raksturotu Fotogrāfu pseidodārza pastāvēšanu?

 

Piemēram. Fotoaparatūras ražotājfirmas privatizē/pakļauj populārus fotogrāfus ar vārdu savu izstrādājumu reklāmai. Teiksim, ar Tikon kameru kompozīcija iznāk mākslinieciski pareizāka, nekā ar Takon uzņemtā…

 

Photoshop programmatūra, kas labi kalpo attēlu apstrādei, vienlaicīgi atbrīvo ne tikai no realitātes nosacījumiem, bet arī virza prātu patoloģiski profanizētai fantāzijai. Dalī ļoti laimējies. Viņš savu sirrealismu paspēja realizēt pirms Photoshop izplatības.

 

Korporatīvā vide ražo tikai sev vajadzīgas/izdevīgas pozitīvas atsauksmes. Tie, kam par Fotogrāfu Dārzu nav nekādas intereses, parazitē uz kultūrpolitikas aktivitātēm, formāli tajās iesaistot fotogrāfiju līdzekļu piesaistei un popularitātes vairošanai.

 

Vēlme pārdot sekmē pārdošanos.

 

Īstā patiesuma/realitātes vizuālajā atspoguļojumā kļūst aizvien mazāk. Glamūrīgie, raibie žurnālu vāki tēmēti ilūziju alkstošajiem lasītājiem. Īstuma vietā māns – lelle, aizvietotājs. Ne tikai vizuālajā. Popkultūras ikonas koncertos muti gan plāta, bet skan ieraksts. Saražots miljonu miljoniem amorfu surogātbilžu – kliedzoši ģīmji, plikņi vissvisādākajās vidēs un pozās, degoši klaviertaustiņi, budas, eņģeļveidīgas būtnes, mākslīgas puķes, Kolizejs, matrjoškas, saldeni zīmējumi vektorgrafikā, vīna glāzes, silueti, balerīnas, miroņgalvas, gleznu rāmji, maskas, molberti, putni, ikonas, nospicēti zīmuļi, foni un mikrofoni, madonna ar Jēzu, sirsniņas dažādos veidos, bundzinieks, klekši melni/zili/zaļi/rozā, Tanzānijas Merilina Monro, saksofonisti, „gleznu“ reprodukcijas – atsevišķas cilvēku ķermeņu detaļas – galvas, rokas, acis, kājas, Tibetas mandala, modeļi smejoši/raudoši/izaicinoši/pavedinoši/lecoši/laiski/ar zelta lūpām, Baraks Obama tā un šitā, seksīgas Ziemassvētku vecenītes, bērni guļoši/ raudoši/smejoši, Britnija Spīrsa, pērtiķi, Mahatma Gandijs, modīgi saģērbti suņi, kaķi, Princis Čārlzs un Čaplins, galvas bez smadzenēm. (Pēc tām, iespējams, varētu būt pieprasījums). Pasaules vizuālo atkritumu izgāztuve. Tikai šajā vietnē vien ir 39 454 lapas, katrā lapā 60 attēli… Prātam netveramos daudzumos pasaulē jau saražota un ik sekundi tiek ražota draza, draza, draza… Un šo drazu autori gaida tikai vienu – lai kāds nospiestu podziņu – pērku! Bet kur to visu likt? Standartbanalitātes grūst uz pasauli, uz katru no mums. Zāles pret fotografēšanas caurejas virusu vēl nav izgudrotas. Vispirms jāatveseļo prāts.

 

Bet varbūt nav ko gausties? Lai katrs ņemas ar savu mazdārziņu kā prot, lai katrs individuāli uzslej žodziņu savai dobītei, sargādams to no izbradāšanu, lai katrs sargā savu floksi, savu sēto gurķi, lai katrs sevi sludina mājaslapā kā pieredzējušu meistaru, lai katrs amatieris piedāvā fotopakalpojumus, kurus viņš neprot veikt. Lai katrs ķepurojas savā un sabiedrības apmānā, kā vien prot. Jo sabiedrības lielākā daļa nešaubās par savu kompetenci fotogrāfijas nozarē. Katram savs auzu lauks.

Un tā tālāk, un tā joprojām...

 

Un tomēr neliela fotoentuziastu daļa pozitīvi atšķiras no visas milzonīgās fotografētāju varzas. Atšķiras ar sapratnīgu un pozitīvu interesi par Fotogrāfu Dārza iekopšanu. Tie ir tie, kas interesējas par savas meistarības attīstību, kas apjēdz fotogrāfijas lietu būtību. Tiem arī attiecību estētika un vajadzība lietpratīgi apgūt jaunās tehnoloģijas nav „tumša bilde“. Tomēr tad, kad radīsies vajadzība pārstāvēt neesošo Latvijas Fotogrāfu Dārzu starptautiskā mērogā, kam ievērojamākais ķirbis izaudzēts, gan jau pa kluso atradīsies kompetenta žūrija, kas sava klana robežās būs atraduši īstāko ķirbi, to pasludinot par visas Latvijas lielāko dārzeni.

 

Tu savu ķirbi, lai cik liels, skaists un garšīgs – vari iemarinēt paša lietošanai…

Gunārs Janaitis

2010. gada janvāris